Taisnību sakot dzintars nemaz nav akmens, bet gan fosilizējušies sveķi. Tāpēc laiku pa laikam akmeņu aprakstos viņu neiekļauj. Līdzīgi kā pērli vai koralli.
Pašai man, protams, ir dzintars. Tas laikam nav nekas pārsteidzošs. 😀 Pastāvīgi es viņu nenēsāju, bet man uznāk, kad gribu tieši dzintaru. Tas man ļauj iztaisnot muguru, iegūt zināmu individualitāti un palikt pie tā, kas ir raksturīgs tieši man.
Šobrīd ir saulgriežu laiks un dzintars, manā skatījumā, ir kā ābols. Latvijā tik ļoti ierasts un pieejams, ka paši to necik augstu nevērtējam. Bet tas ir mūsu zemes dārgakmens! Baltijas dzintars ir īpašs gan savā kvalitātē, gan enerģijā, ko tas nes. Vai tad ir vēl kāds akmens, ko latvietis izmantojis savās rotās? Man vismaz nekas tāds nenāk prātā. Turklāt gadsimiet ilgi, varbūt pat tūkstošiem ilgi šīs zemes sievietes (un ne tikai) rotājas ar dzintaru. Tā ir mūsu vēsture, un šajā akmenī ir mūsu senču nesalaužamais gars! Apzināties savas saknes ir kritiski! Neviens augs nevar izdzīvot, ja noliedz savas saknes.
Ko tad sevī nes šis dzintars? Vispirms jau sauli! Atšķirībā no tipiskiem akmeņiem, dzintars veidojas gaisā, kurā uzņem tīru saules un mēness enerģiju, lēnām un neatgriezeniski to ieslēdzot sevī. Tāpēc mūsu cilvēkam, kurš par sauli dzied un domā vairāk nekā to redz, tas ir būtisks pienesums. Otra dzintara nokrāsa ir spējā transformēt enerģiju. Vienmēr to esmu uzskatījusi par aizsardzības akmeni, bet neesmu sajuti, ka tas veidotu robežu, vairogu. Tas mierīgi pieļauj jebkādu enerģiju plūsmu. Ar vienu lielu BET! Tas bez cīņas klusējot to transformē tīrā neitrālā enerģijā. Tāpēc, jā, to var izmantot aizsardzībā. Šī dzintara īpašība ļauj to izmantot arī dziedniecībā. Mēs paši radām daudz mums nepiemērotu vibrāciju, paši kropļojam savu enerģētisko lauku. Pat līdz fiziskām saslimšanām. Tāpēc turēt sev tuvumā dzintaru, kurš šo visu mūsu radīto bardaku neitralizē, ir svētīgi. Un vēl trešā lieta – dzintars strādā ar trešo čakru. Tāpēc tajā ir ieslēpts latvieša neatlaidība, spīts un izturība. Tajā ir latvieša neiznīcināmība. Padomājiet paši! Mums kaut kādiem nepilniem 2miljoniem ir pašiem sava valsts, pašiem sava zeme un pat sava valoda! Vai tad tas nav brīnums? Vai tad tas vispār ir iespējams šajā pasaulē? Tas ir pretrunā ar pastāvošo globalizāciju un politiku. Pie tā visa mums nav ne atombumbu, ne naftas, ne zelta vai citu dārgakmeņu. Mums nekā nav! Bet mēs esam neatkarīgi no tā, cik tas ir neloģiski. Mēs esam spējuši iznest savu valodu, iznest savas tautasdziesmes, latvju rakstus cauri gadsimtiem nebrīves. Jā, protams, dzintars jau nav nekāds brīnums, bet viņš mums atkal un atkal klusi palīdz! Tā ir daļa no mums! Tāpēc ar latvietim vien saprotamu lepnumu izvilksim omītes dzintara krelles un nēsāsim, piedzīvojot dzintara spēku arī savā dzīvē!
Gunta