… jeb kāpēc mēs reaģējam tieši tā, kā reaģējam.
Ja mēs drusku paanalizēsim paši savu uzvedību, tad secināsim, ka līdzīgās situācijās mēs reaģējam līdzīgi. Nu kas tur īpašs? Mēs vabrūt vienkārši esam adekvāti, un tā situācija prasa rīkoties tieši šādi. Lieta tāda, ka mūsu prāts ir milzu mehānisms, kas katrā brīdī mācās aizvien jaunus paņēmienus, krāj aizvien jaunu pieredzi un klasificē to kādā plauktiņā. Kāpēc mums patīk tā mūzika, kas bija aktuāla mūsu pusaudžu gados? Tas ir vecums, kurā cilvēks gandrīz nedzīvo bez mūzikas fona, bet izdzirdot šīs dziesmas pēc daudziem gadiem, tās mūs aizved pagātnes sajūtās.
Kas tad ir psiholoģiskais enkurs? Tā pa lielam ir ‘paraugreakcija’ uz konkrētu kairinājumu. Ja bērnu vecāki sit, tad viņa klātbūtnē pacelt roku, kaut vai lai izstaipītos, viņā izsauks reakciju, kas liks sagrupēties aizsargpozīcijā. Tas ir viņa enkurs! Ja mūs bērnībā apskauj, kad mums ir slikti, tad ik reiz, kad mums ir slikti, mēs meklējam kādu, kas spētu mūs apskaut. Mēs tā esam ieprogrammēti. Bieži vien cilvēku reakcija uz kādu situāciju mums var likties neadekvāta, neierasta, atšķirīga no tā, kā reaģē citi, bet tas ir dēļ mūsu atšķirīgās pieredzes un enkuriem. Kāds var nobīties un sākt raudāt ieraugot klaunu! Kaut arī man tas liekas kaut kas neizskaidrojams ar prātu, bet šim cilvēkam tas ir briesmīgākais, kas var notikt.
Lielākā daļa no mūsu ikdienas darbībām, reakcijām ir ieprogrammētas darbības, kas ierakstītas mūsu pieredzē. Smadzenēm ir jāpieliek lielas pūles, lai reaģētu uz situāciju, kas vēl nav bijusi, jāaptver visi faktori, jāizanalizē plusi un mīnusi, jāmodelē dažādas uzvedības, jāprognozē katras uzvedības sekas. Tas ir sarežģīti, tāpēc tās meklē līdzīgu scenāriju pieredzē un to nemitīgi atkārto. Tāpēc visdīvainākās nianses mūsos izsauc kādu enkuru, kas ir pagātnē. Mēs ejot pa ielu sajūtam pankūku smaržu un atgriežamies bērnībā pie vecmammas. Tik dīvaini ir ieprogrammēts mūsu prāts.
No vienas puses mēs varam šādi programmēt apkārtējos cilvēkus, īpašā veidā veicot darbības, kad otrs izpauž spēcīgas emocijas. Pēc tam šīs emocijas varam izsaukt atkārtojot darbības, kuras ieprogrammējām. Jā, tā ir apzināta manipulēšana ar citiem. Neapzināti jau mēs to daram ik uz soļa. Visvairāk no tā cieš mūsu tuvie. Kāpēc mēs zinām, kā otrs reaģēs? Ne jau dēļ gaišredzības, bet tādēļ, ka to esam jau piedzīvojuši neskaitāmas reizes. Vīrs piedzēries nāk mājās un zina, ka sieva bļaus un zāģēs viņu. Gandrīz teikumus spēj pirms tam pateikt. Kurš kuram ir uzlicis šo enkuru? Vai vīra dzeršana izsauc jau enkuru sievā? Vai arī sievas bļaušana ir kā enkurs dēļ, kura vīrs dzers? Tas viss ir cieši saistīts un savijies mūsu neapzināto darbību rezultātā. Bieži vien šādi scenāriji mūsos rada zināmu atkarību, jebkuras spēcīgas emocijas, mūsos rada zināmu gandarījumu, kuru tiecamies iegūt atkal un atkal.
Ko darīt? Kā lai mēs mainām dzīvi, ja tikai reaģējam un šādiem enkuriem? Sāksim ar apzināšanos, situāciju analīzi. Piespiedīsim mūsu prātu domāt un saprast katru unikālo kaut arī līdzīgo situāciju, izvēlēsimies reaģēt atšķirīgi mūsu programmai. Mēs varam izvēlēties! Mums tikai ir jāapzinās, kur esam, un jāgrib dzīvot savādāk. Sapratne par to, ka mēs esam tikai reaģējoši mehānismi, ļauj mums nobremzēt šo automātisko reakciju un lauzt savus paternus! Dzīves kardinālās pārmaiņas sākas ar pirmo soli, ar mazu niansi, aizkavētu sekundi, kas dod pagrieziena punktu virzienam, kuru mēs paši izvēlamies!
Novēlu dzīvot apzināti, Gunta