Mans prāts izšķir divus ego veidus. Karts no tiem ir atšķirīgs un lielākā vai mazākā mērā abi viņi dzīvo mūsos un laiku pa laikam liek par sevi manīt.
Ekstravertais Ego
Tas ir tas ego, kas grib par katru cenu būt pirmais, grib būt labākais un raujas vai uz pusēm, lai tāds būtu. Ja nav iespējams būt pirmajam, tad noteikti var tiekties būt pirmais no otra gala. Ja nevar visātrāk skriet vai vislabāk mācīties, tad noteikti var pirmais piedzerties vai pirmais sākt smēķēt. Tas ir ego, kas mūsos kultivē šo sāncensību. Varenība, iedomība, lepnība, pārākums ir šī ego emocīju šķautnes. Arī ņirgāšanās par citiem šim ego ir ļoti pa prātam. Cilvēki ar izteiktu šo ekstraverto ego ir bieži vien nepatīkami apkārtējiem, jo kuram gan patīk, ka otrs ir par mums pārāks. Mūsu ego tak ar to nespēj pieļaut, mums jau arī gribas būt pārākiem! Un tā mēs cenšamies viens otru pārspēt savā muļķībā nesaprotot, ka esam tikai lelles, kuras rausta aiz striķīšiem mūsu ego.
Intravertais Ego
Ja lasot pirmo stāsta daļu jūs grozījāt galvu un priecājāties, ka nekā no tā jums nepiemīt, tad šeit jūs noteikti atpazīsiet ko sev tuvu. Intravertais ego ir tas, kas nemitīgi sevi žēlo, stāsta, cik viņš ir liels neveiksminieks un ka dzīvei vispār nav jēgas, krīt depresijā un mēģina izdarīt pašnāvību. Tās visas ir emocijas, kuras baro šo ego. Šis ego tev no rīta līdz vakaram centīsies iestātīt, ka tavi sapņi ir nereāli, ka savus mērķus tu nekad nesasniegsi un ka tu nevienam vispār neesi vajadzīgs. Cilvēki ar šo ego bieži raud un ieraujas sevī, nelabprāt dalās ar savām izjūtām, bet, ja dalās, tad nemitīgi par ko žēlojās, jo pasaule dara viņiem pāri, bet viņi visu laiku cieš. Bieži šādi cilvēki izskatās nelaimīgi, tāpēc apkārtējie bez sajūsmas ar viņiem kontaktējas.
Ego meklē, kur gūt jaunas emocijas un kur tās likt, tāpēc cilvēki ar lielu ego tiecās kaut kā novadīt savas emocijas apkārtējos, bet apkārtējie instinktīvi izvairās no viņiem.
Atkārtošos, ka viss tas, kas ir mūsos, mums ir vajadzīgs! Emocijas ir vajadzīgas, lai identificētu apkārtējo pasauli. Līdzīgi, kā aukstuma sajūta. Ja mēs nejustu, cik auksts ir ārā, tad staigātu plānās drēbēs un atsaldētu vispirms savas rokas un kājas, pēc tam pārējo ķermeni, tas sāktu sadalīties un būtu jāgriež nost. Bet tā kā mēs jūtam aukstumu, tad sameklējam beizākus zābakus, cimdus un mētelīšus pirms kaut kur dodamies. Tieši tāpat arī emocijas reģistrē to, kas notiek ap mums. Ja mūsos rodas dusmas, tad tas nozīmē, ka apkārtējā vidē ir kas tāds, kas mums nav pieņemams un šī emocija rosina mūsos vajadzību rīkoties. Tāpēc tas ir lieliski un vajadzīgi!
Kā tad rīkoties, ja jau mēs nevaram tikt vaļā no ego, bet arī tā ietekme atstāj graujošu ietekmi uz mūsu dzīvi!? Vispirms mums ir jāspēj saprast to, ko tad mēs sajūtam. Kas tad ir tā emocija, kas mūsos rodas? Kad esam to sapratuši, tad varam izsecināt, kas ir kairinātājs, kas šo emociju radīja. Bieži vien tās ir mūsu (vai tiešām mūsu?) domas vai kādi mistiski priekšstati, kas veicina emociju sakāpinājumu. Saprotot kairinātāju, mēs varam izdomāt jēdzīgāko rīcību. Jebkurā gadījumā šīs emocijas ir jāizlaiž caur sevi, jāpieņem šīs emocijas un jāpiedod, ja tas ir nepieciešams.
Savu ego mēs varam veidot un audzināt. Ja viņu sadusmo katrs sīkums, tad varam viņam audzināt pacietību. Ja mūsu ego baidās no katra sīkuma, tad varam apzināti likt sev darīt lietas, lai izkoptu uzdrīkstēšanos, bet neapzinoties sevī savu ego, mums nav iespējas ar to strādāt.
Novēlu katram no mums pārņemt vadību un iekārt ego striķīšos, kurus paši kontrolējam, Gunta